Kam jārūpējas par ielās guļošiem dzērājiem?

Vairāk attēlu galerijā

Gribot negribot man nācās kļūt par kāda, laikam jau ar nožēlu jāsaka – visai ikdienišķa gadījuma aculiecinieci. Ap septiņiem vakarā pie kādas mājas stūra Grīvas prospektā redzu uz ceļa guļam sirmu onkulīti. Ilgi nedomājot, ķeru telefonu, zvanīšu ātrajai palīdzībai, mazums, cilvēkam slikti palicis... To gan nepaspēju izdarīt – ātrā palīdzība ierodas pati. Acīmredzot par onkulīti bija norūpējies vēl kāds cits garāmgājējs. Atlika vien nopriecāties, ka cilvēki kļuvuši tik līdzcietīgi - saka jau, ka, tuvojoties Ziemassvētkiem, cilvēku sirdis atmaigst...

Ātrās palīdzības mediķi, appētījuši onkulīti no visām pusēm, secina – piedzēries! Nedaudz ožamā spirta, un ''vājinieks'' kļūst krietni spriganāks, sāk pat kaut ko nesaprotami murmulēt. Uz mediķu jautājumu, kur tad kungs dzīvo un kā viņu sauc, skaidru atbildi sadzirdēt gan nav iespējams.

Mediķi saprot, ka šis nav viņu ''lauciņš'' un izsauc pašvaldības policiju, acīmredzot nospriežot, ka šis gadījums tomēr tā kā īsti nebūs viņu kompetencē. Domāju – izsauca un tagad paši brauks prom. Nekā, ārsti pacietīgi gaida ierodamies policijas darbiniekus. Man par to prieks, bet tajā pašā laikā pārsteigums – cik tad nav dzirdēts par Ogres mediķu nekompetenci, neiecietību utt. Bet šis noteikti nav tas gadījums...

Policisti, neskatoties uz to, ka viņu iecirknis atrodas praktiski turpat pāri ceļam, kavējas. Vecais vīrs aizvien sēž pie mājas stūra un neko sakarīgu par sevi pateikt nespēj. Pa šo laiku no tuvējās aptiekas, pamanījusi ātro palīdzību, atskrien farmaceite. Sieviete norūpējusies jautā – varbūt vajag ko palīdzēt? Jauki. Varbūt nemaz pie vainas nav Ziemassvētki? Varbūt cilvēki tiešām palikuši iejūtīgāki?

Ātrās palīdzības mediķi, šķiet, ir paguvuši izsmēķēt kādas četras cigaretes, līdz beidzot ierodas arī pašvaldības policija, sasveicinās ar ātrās palīdzības ārstiem kā veciem draugiem un kāds tur brīnums – šāda ''sadarbība'' notiekot praktiski ik dienu. Policisti kādu nodod ātrās palīdzības rokās, ātrā palīdzība – policistiem... Grūti jau arī ir cilvēkiem izvērtēt, kam kurā situācijā tad īsti jāzvana...

Arī policistiem neko prātīgu no iedzert kārā onkulīša neizdodas uzzināt. Atkal tiek likts lietā ''vecais labais'' ožamais spirts, kas gan, šķiet, uz pagalam apreibušo kungu vairs īsti neiedarbojas. Beigās  onkulītis tomēr paziņo, ka viņu saucot Ludis, bet uzvārdu gan viņš īsti neatceroties. Uz jautājumu, kur viņš dzīvo, Ludis, brīdi padomājis, atbild: ''Ogrē, Ogres ielā 1 un dzīvokļa numurs arī ir 1..." Nu ko, jāsaka, ka Ludis laikam ir īstens šīs pilsētas patriots, vismaz spriežot pēc nosauktās adreses...

Policisti, sapratuši, ka nekā prātīga no ''sagurušā'' onkulīša tomēr neizdosies uzzināt, gādīgi (tiešām GĀDĪGI!) paņem onkulīti aiz rokām un aizved uz policijas automašīnu, lai tālāk acīmredzot nogādātu atskurbtuvē...

Dažiem varbūt, lasot šo stāstu, radās jautājums – kāpēc es to visu rakstu? Tikai tāpēc, lai cilvēki, es pati tai skaitā, aizdomātos...  Aizdomātos par to, ka ārsti un policisti tomēr mēdz cilvēkiem arī palīdzēt, nevis tikai kādu ''iegāzt'', aizmirst, kādam nepalīdzēt, vēl kādam paprasīt kukuli u.c., kā daudzi domā. Ka viņu darbs nav viegls, tajā skaitā ņemties ar dzērājiem. Un galvenokārt nebūtu slikti, ja mēs iemācītos nepalikt vienaldzīgi pret apkārt notiekošo. Būtu tiešām jauki, ja, ieraugot uz ielas kādu bezpalīdzīgi guļam, mēs aizdomātos par to, ka varbūt cilvēks nemaz nav piedzēries, varbūt viņam tiešām palicis slikti... Un, ja arī piedzēries – arī tos dzērājus nereti mājās gaida norūpējušās sievas, bērni, mātes... Cilvēki, kam šis dzērājs ir mīļš, neskatoties uz savu nepārdomāto dzīvesveidu... Aizdomāsimies par to īpaši tagad, kad gaiss ārā sāk palikt ar vien vēsāks... Nepaiesim vienaldzīgi garām!